Visu laiku slavenākie gleznotāji

Visu laiku slavenākie gleznotāji

Pasaulslavenu gleznotāju ir daudz. Katrs no tie izceļas ar ko unikālu, jo iemantot slavu kā gleznotājam nav viegli. Lai to izdarītu ir jāpanāk, lai visas sabiedrība un jo īpaši mākslas pazinēji atzīst konkrēto gleznošanas manieri, stilu un ideoloģiju. Daži gleznotāji ir paveikuši ne tikai to, bet arī mainījuši visu cilvēces uztveri par mākslu un ar saviem darbiem pat veicinājuši zinātnes attīstību un cilvēku domāšanas veidu.

Kā pirmais no tiem ir jāmin pasaulslavenais mākslinieks Leonardo da Vinči. Noteikti visi ir dzirdējuši par viņu, ja ne kā par gleznotāju, tad kā par zinātnieku, filozofu, matemātiķi, rakstnieku vai arhitektu. Šī daudzpusīgā personība tiek uzskatīta par sava laika ģēniju un spilgtāko renesanses laika pārstāvi un tā aizsācēju. Viņa gleznas izceļas tieši ar reālistiskumu un savam laikam neatbilstošu ideoloģiju. Īpaši zīmējumi un skices izcēlās ar zinātnisku raksturu. Kā viens no piemēriem ir viņa slavenais zīmējums „Vitrūvija Cilvēks”. Tajā attēlotas pareizas cilvēka ķermeņa proporcijas un reālistisks ķermenis. No gleznām slavenākā ir „Mona Liza”. Pastāv pat uzskats, ka tā ir visslavenākā glezna pasaulē. Tajā attēlota kāda noslēpumaina sieviete. Šo gleznu tik īpašu padara tas, ka nav izprotama sievietes sejas izteiksme. Daudzi apgalvo, ka skatoties uz gleznu, šķiet, ka sieviete seko līdzi ar savām acīm. Vēl viens viņa mākslas darbs, kas pazīstams visā pasaulē ir „Pēdējais vakarēdiens”. Tā ir reliģiska rakstura glezna, kurā attēlota Jēzus Kristus pēdējā maltīte kopā ar apustuļiem. Da Vinči ir autors vēl daudzām citām pasaulslavenām gleznām un mākslas darbiem.

Kā nākamo jāmin Mikelandželo Buonarroti. Viņš bija itāļu gleznotājs, skulptors, dzejnieks un arhitekts. Mikelandželo vairāk ir slavens tieši ar savām skulptūrām, bet viņš ir autors arī vairākām pasaulslavenām gleznām. Viņš bija viens no renesanses un humānisma laika spilgtākajiem pārstāvjiem un baroka laika mākslas aizsācējiem. Viņa mākslas darbiem bija raksturīga cilvēka skaistuma un spēju slavināšana un viņš bija pārliecināts, ka cilvēks ir visuma centrs. Viens no viņa slavenākajiem agrīnajiem mākslas darbiem ir marmorā grebtā skulptūra „Pieta”, kas dēļ savas kompozīcijas un ideoloģijas ir ļoti raksturīga renesanses laikmetam. Pēc tam sekoja vairākas citas skulptūras un gleznas, bet pats ievērojamākais viņa darbs noteikti ir griestu gleznojumi Siksta Kapelā, Vatikānā. Šī mākslas darba radīšana aizņēma vairākus gadus. Tajā attēloti dažādi Bībeles sižeti, kas izkārtoti pārskatāmā kompozīcijā. Viņa darbi bija izcili un atšķirīgi no visa iepriekš redzētā.

Rafaēls Sancio da Urbīno bija itāļu gleznotājs un arhitekts. Viņš tāpat kā Da Vinči un Mikelandželo bija renesanses laika mākslinieks ar unikālām idejām un tikai sev raksturīgu gleznošanas manieri. Savas mākslinieka gaitas viņš uzsāka, palīdzot savam tēvam, kurš arī bija mākslinieks, taču Rafaēls bija daudz talantīgāks un viņa darbi izraisīja apbrīnu. Viņš bija ļoti talantīgs monumentālists un saviem darbiem iedvesmojās gan no da Vinči, gan Mikelandželo, taču Rafaēla darbi bija dinamiskāki un ar interesantām gaismu spēlēm. Viņa slavenākās gleznas ir „Madonna Granduka”, „Daiļā dārzniece”, „Krustā sišana” u.c.

Rembrants Harmenszons van Reins bija nīderlandiešu gleznotājs un grafiķis. Viņa darbi bija raksturīgi baroka laikam. Viņš tiek uzskatīts par izcilāko gaismēnas meistaru pasaules vēsturē. Rembrants gleznoja dažādu žanru gleznas un atstāja ievērojamu mantojumu. Daudzās gleznās tika attēloti Bībeles motīvi, bet visievērojamākie ir tieši viņa greznotie portreti un ainavas. Viņa slavenākās gleznas ir „Dzirnavas”, „Eiropas nolaupīšana”, „Svētā ģimene” u.c. Kopā viņš radīja vairāk nekā 600 gleznas.

Pablo Pikaso bija spāņu gleznotājs, grafiķis, keramiķis, tēlnieks un dizaineris. Pikaso tiek uzskatīts par divdesmitā gadsimta ietekmīgāko greznotāju. Viņš eksperimentēja ne tikai ar kompozīciju un mākslas stiliem, bet arī krāsām. Vairākus gadus viņš gleznoja, savos darbos izmantojot vienu pamata krāsu. Viņš sāka zīmēt un gleznot ļoti agrā vecumā un jau 14 gadu vecumā viņa darbi iemantoja pasaules slavu. Viens no pirmajiem slavenajiem Pikaso darbiem ir „Aviņonas meitenes”, kas aizsāka jaunu mākslas virzienu – kubismu. Vēl viens populārs darbs ir „Gernika”, kurš attēlots melnbaltos toņos un tā galvenā tēma ir nāve, vardarbība un ciešanas. Kopā viņš uzgleznojis vairāk kā 1800 gleznas, no kurām daudzas ir pazīstamas visā pasaulē. Viņš visu laiku tiecās pēc pilnības un ideālisma.

Šo sarakstu var turpināt ar tādiem māksliniekiem kā Berīni, Botičelli, Van Gogs, Salvadors Dalī, Rubens u.c. Tie ir mākslinieki, par kuriem ir dzirdējuši pat tie, kuriem mākslas pasaule ir sveša. Viņi izcēlās tieši sava talanta un jauno, radošo ideju dēļ, kas ieviesa jaunas dvesmas mākslā.

Lasīt tālāk

Tēlotājmākslas žanri

Tēlotājmākslas žanri

Jau no vizuālās mākslas pirmsākumiem, varēja novērot konkrētas tēmas, kas mākslas darbos bija izplatītas. Tādā veidā visi mākslas darbi tika klasificēti, atkarībā no attēlotās tematikas loka. Šos tematiskos lokus sauc par žanriem. Mūsdienās mākslai nav robežu un mākslas darbā var tikt attēlots jebkas, tāpēc tiek radīti arvien jauni tēlotājmākslas žanri un to apakš žanri, kurus klasificēt kļūst arvien grūtāk. Tomēr daži no tiem ir ļoti izplatīti un var tikt uzskatīti par vizuālās mākslas pamata žanriem.
Visos laikos populārākais tēlotājmākslas žanrs ir portrets. Daudzi ar šo mākslas veidu saprot, ka tiešām mākslas darbā tiek atveidots tikai viena cilvēka portrets, bet patiesībā tas ir jebkurš vizuālās mākslas darbs, kurā attēlots cilvēks, atveidojot arī viņa raksturīgākās īpašības. Atkarībā no cilvēku skaita tajā tiek izšķirts parastais portrets, dubultportrets vai grupas portrets, bet cilvēkam ir jābūt šī mākslas darba centrālajam objektam. Portrets var būt arī stilizēts un abstrakts, neattēlojot cilvēku tādu, kāds tas ir reālajā dzīvē. Vēsturiski portretus gleznoja tikai aristokrātiem, bet vēlāk tie kļuva pieejami arī citiem. Laika gaitā šis mākslas žanrs ir ļoti mainījies un dažādos laikos tam bijušas atšķirīgas aktuālās iezīmes.

Arī akts ir mākslas žanrs, kurā centrālais objekts ir cilvēks, bet aktā tas tiek attēlots kails. Vēsturiski šis mākslas žanrs tiek iedalīts divās kategorijās – sievietes un vīrieša akts. Šāds iedalījums radās tāpēc, ka aktā galvenais uzsvars tiek likts uz skaistuma etaloniem un estētiskām vērtībām, kas sievietēm uz vīriešiem ir ievērojami atšķirīgi. Sākotnēji pārsvarā tika gleznoti tikai tādi ķermeņi, kas bija tā laika skaistuma paraugs, bet vēlāk akta būtība mainījās. Tika gleznoti visdažādākie cilvēku ķermeņi un svarīgākais mākslas darbā bija autora doma un tās izteiksmes līdzekļi.

Ja mākslas darbā tiek attēloti cilvēki, bet centrālā ir kāda sadzīviska darbība, nevis pats tēls, to sauc par sadzīves žanru. Šajā žanrā tika attēloti reāli ikdienas notikumi, kas nav vēsturiski svarīgi. To pamatā ir tieši realitāte, nevis idealizācija, kā daudzos citos mākslas žanros.

Ainava ir mākslas žanrs, kurā tiek attēloti dabas skati. Tā ne vienmēr ir neskarta daba tradicionālā izpratnē, kā, piemēram, mežs, upe vai kalni. Tās var būta arī pilsētas vai citu vietu ainavas, kas tiek saimnieciski izmantotas. Ainavās var tikt ietverti arī cilvēki, bet tie nav mākslas darba centrālie objekti. Arī šis žanrs ir ļoti sens un laika gaitā ievērojami mainījies. Galvenokārt tika gleznotas laikmetam atbilstošas ainavas, bet mūsdienās plaši sastopamas arī futūristiskas vai nereālas ainavas.
Ainavas, kurās attēlota jūra, sauc par marīnām. Tā kā jūra tika ļoti plaši attēlota dažādos vizuālās mākslas darbos, tiem tika izveidota atsevišķs žanrs. Marīnā var tikt attēlota gan tikai neskarta jūra un pludmale, gan viss, kas ar to saistīts, piemēram, kuģi, ostas, laivas, zvejnieki u.c. Arī marīnai pārsvarā ir raksturīgs tas pats, kas ainavai.

Mākslas žanru, kurā tiek attēloti dažādi nozīmīgi vēstures notikumi, sauc par vēsturisko žanru. Tas ir ļoti plašs, jo vēsturiskie notikumi ir ļoti dažādi un tos arī var attēlot dažādos veidos. Sākotnēji vairāk tika attēloti reliģiski un mitoloģiski notikumi, kuru esamība nebija pierādīta, tāpēc vienīgais pēc kā mākslinieki vadījās bija viņu iztēle. Šādus mākslas darbu bieži atdala un pieskaita mitoloģiskajam žanram. Vēlāk tika attēloti dažādi vēsturiski sižeti. Ļoti populāri bija karaļu dzīves vai kara atainojumi. Tas bija ļoti sarežģīti, jo atveidotajiem tēliem bija jāatbilst reālajiem un māksliniekam bija jāpārzina vēsture un tā laika kultūra. Pie vēsturiskā žanra bieži tiek pieskaitīts arī batālais žanrs, kas ataino kaujas ainas.
Klusā daba ir mākslas žanrs, kurā attēlotas dažādas kompozīcijas, piemēram, izkārtoti trauki, sadzīves priekšmeti, augļi, ziedi utt. Šis žanrs radies, atdalot konkrētus motīvus no citiem mākslas žanriem, piemēram, vēsturiskā žanra. Tas tika uzskatīts par zemāko no mākslas žanriem, jo pārsvarā tas neataino ne tēla izjūtas, ne mākslinieka domu, tomēr par spīti tam, šis žanrs kļuva par vienu no populārākajiem.

Ir arī citi mākslas žanri, kas tiek iedalīti vēl sīkāk. Ir jāsaprot, ka māksla, īpaši mūsdienās, ir ļoti grūti kategorizējama, tāpēc viens mākslas darbs var piederēt vairākiem žanriem, vai pat neatbilst pilnīgi nevienam no tiem.

Lasīt tālāk

Tēlniecības tehnikas

Tēlniecības tehnikas

Skulptūras, tāpat kā gleznas, var būt ļoti dažādas. Tās atšķiras gan ar tajās attēloto tematiku un tēliem, gan arī ar izmantotajiem materiāliem un veidošanas tehniku. Lai labāk izprastu, cik tēlniecība ir plaša un dažāda, ir nepieciešams iepazīties ar tēlniecības tehnikām.

Grebšana ir tēlniecības tehnika, kurā tiek izmantots ciets materiāls, no kura grebjot, griežot un slīpējot tiek iegūta vēlamā skulptūra. Vispirms tiek izvēlēts atbilstošs materiāla pamats, kuram sākumā tiek noskaldīti lielāki gabali, lai iegūtu aptuvenu mākslas tēla formu. Pēc tam tiek grebti arvien mazāki gabali, līdz tiek izveidotas vissīkākās skulptūras detaļas. Pēc tam skulptūra var tikt arī noslīpēta un novīlēta, lai tā būtu gluda un maksimāli pielīdzināta tēlam realitātē. Grebt var ļoti dažādus materiālus. Populārākie ir akmens, koks, ziloņkauls, dārgakmeņi, pusdārgakmeņi, gliemežvāki, u.c. Katram no šiem materiāliem ir atšķirīgi grebšanas instrumenti. Akmens skulptūru veidošanai populārākie ir dažāda izmēra metāla kalti. Tos pieliekot pie akmens pamata un sitot pa tiem ar dzelzs āmuru, tiek skaldītas nost akmens šķembas. Jo lielāki ir izmantotie instrumenti, jo lielāki gabali tiek atdalīti un darbs ir rupjāks, tāpēc sākumā tiek izmantoti lielāki instrumenti, pakāpeniski pārejot uz mazākiem. Beigās akmens tiek arī slīpēts. Mūsdienās tam izmanto īpašas slīpmašīnas, urbjus un citas elektriskas ierīces, bet senāk izmantoja tikai smilšpapīru un vīles. Līdzīgus instrumentus izmanto arī dārgakmeņu, ziloņkaula un gliemežvāku grebšanā, bet šajā gadījumā tie ir daudz sīkāki un grebšana parasti notiek, izmantojot lupu. Koka grebšanai vairāk tiek izmantoti zāģi un cirvji, jo koka struktūra ievērojami atšķiras no akmens un citiem cietākiem materiāliem. Tiek izmantoti arī plati kalti, lai iegūtu asas un konkrētas formas, kā arī instrumenti slīpēšanai.

Pretēji grebšanas tehnikai, kur materiāla pamats tiek samazināts, veidojot skulptūru, veidošanas tehnikā, materiāls tiek likts klāt. Veidošanas tehnikā tiek izmantoti plastiski materiāli, kas sacietē, kā, piemēram, māls, vasks, sveķi, ģipsis, vai pat kausēts metāls. Sākumā, tiek izveidots metāla, vai kāda cita cieta materiāla karkass, kam apkārt, no plastiskā materiāla, tiek veidota pati skulptūra. Sākumā tiek izveidots aptuvens apveids un pēc tam tiek liktas klāt sīkākas detaļas. Veidotāja galvenais instruments ir viņa paša pirksti, tomēr tiek izmantoti arī dažādi koka un metāla instrumenti, sīkāku detaļu veidošanai. Tie parasti ir irbuļi ar dažādu izmēru un formu galiem. Arī veidošanas tehnikā radītās skulptūras var tikt slīpētas un apstrādātas.

Konstruēšana un montāža ir ļoti atšķirīga tēlniecības tehnika no pārējām. Tajā skulptūras tiek veidotas no kopā saliktām detaļām. Atšķirībā no grebšanas vai veidošanas, konstruēšanā netiek izmantots viens pamata materiāls, kas tiek apstrādāts, bet gan daudz dažādas detaļas un mākslas darbā galvenā ir kompozīcija, nevis pašas detaļas. Tās var būt visdažādāko materiālu, kā, piemēram, metāla, lakota koka, stikla u.c. Šīs detaļas var būt gan paša skulptora veidotas, gan jau gatavas. Bieži tiek izmantotas dažādu ierīču sastāvdaļas, piemēram, no automašīnu motoriem, sadzīves tehnikas u.c. Detaļas var tikt savienotas dažādos veidos, piemēram, metinot, lodējot, skrūvējot, līmējot u.c. Modernajā mākslā var tikt izmantots pilnīgi jebkas, lai izveidotu skulptūru. Šī ir samērā jauna, bet ļoti populāra tēlniecības tehnika.

Pēdējā tēlniecības tehnika ir liešana jeb formēšana. Šajā tehnikā vispirms no māla, vai kāda cita plastiska materiāla tiek izveidota forma. Forma sastāv vismaz no divām daļām. Pēc tam šī forma tiek iztīrīta un sagatavota liešanai. Materiāli, kurus var izmantot liešanai ir visdažādākie, bet tiem jābūt kūstošiem. Tie ir, piemēram, mākslīgie sveķi, vasks, parafīns, dažādu veidu metāls u.c. Šis materiāls ir jāizkausē līdz šķidram agregātstāvoklim un tad jālej iekšā, izgatavotajā veidnē. Kad iekšā esošais materiāls ir sacietējis, tas jāatdala no veidnes un skulptūra ir gatava. Šajā tehnikā galvenokārt tiek izmantoti tādi paši materiāli, kā veidošanas un grebšanas tehnikās, jo lielākais darbs sastāv tieši no formas izveides, kas principā tiek veidota veidošanas un grebšana tehnikās.

Katrai no šīm tehnikām ir arī savas apakš tehnikas, jeb vairākas variācijas, kā nonākt līdz rezultātam. Bieži vien, redzot skulptūru, pirmajā brīdī var būt problemātiski atpazīt tehniku, kādā tā veidota, bet esot pazīstamam ar vairākām tehnikām, rodas plašāka izpratne par tēlniecību kopumā.

Lasīt tālāk

Populārākie modernās glezniecības virzieni

Populārākie modernās glezniecības virzieni

Modernā māksla jeb modernisms kopumā raksturo jaunus mākslas strāvojumus dažādās radošajās izpausmēs, ieskaitot mūziku, literatūru, vizuālo mākslu un arhitektūru. Visspilgtāk tos var pamanīt tieši glezniecībā. Modernajai glezniecībai ir ļoti daudz novirzienu un vēl joprojām tiek radīti jauni, bet ikvienam mākslas pazinējam būtu jāpārzina vismaz populārākie no tiem.

Impresionisms ir mākslas virziens, kam raksturīgas košas tīras krāsas, neparastas gaismu spēles un reālās dzīves atainojums. Gleznojot krāsas netiek jauktas uz paletes, bet tīri toņi, biezā kārtā tiek triperi uz audekla, negaidot, kamēr iepriekšējā krāsas kārta nožūs. Krāsa tādā veidā sajaucas, radot interesantas krāsu pārejas, saglabājot arī košus toņus. Impresionismā galvenais ir forma, nevis saturs un bieži darbos netiek ievērota pareiza kompozīcija un proporcijas. Tas ir iemesls, kāpēc sākotnēji šis mākslas virziens netika pieņemts. Paši impresionisma pārstāvji, savukārt atteicās no iepriekš zināmajiem noteikumiem un regulējumiem glezniecībā.

Ekspresionisms tiek uzskatīts par pretstatu impresionismam, kut arī, tāpat kā impresionismā, viena no tā raksturīgajām iezīmēm ir atteikšanās no tradicionālās mākslas uzspiestajām normām. Ekspresionismā tiek izkropļota realitāte un galvenās ir paša mākslinieka izteiktās emocijas, caur gleznu. Tajā tiek attēlots konkrēts mirklis un izjūtas tajā. Ekspresionismā tiek izmantotas nedabīgas krāsas un tiek gleznots ar ātriem, paviršiem otas triepieniem, kas gleznām kopumā liek izskatīties nedabīgām. Ekspresionisti uzskata, ka mākslai nav jābūt perfektai un skaistai, bet tai ir jāataino sajūtas.

Abstrakcionisms ir mākslas virziens, kuram raksturīgs krāsu un formu attēlojums, nevis konkrēti objekti vai tēli. Daudziem abstrakcionisms šķiet visnesaprotamākais no mākslas virzieniem, jo mākslas darbā ir grūti saskatīt, ko mākslinieks ar to ir vēlējies pateikt. Bieži abstrakcionisma gleznās ir attēlotas vienkāršas ģeometriskas figūras, vai pat vienā tonī nokrāsota plakne, taču tajā ir jāprot saskatīt emocijas un subjektīvu pārdzīvojumu.

Futūrisma pamatā ir reālās, pašlaik eksistējošās pasaules noliegšana un jaunas radīšana. Mākslinieki jutās apspiesti un ierobežoti, tāpēc centās radīt jaunu mākslu, kas attēloja izmaiņas pasaulē. Futūrisma gleznām ir raksturīga kustības, enerģijas un trokšņa attēlošana. Skaņas pārsvarā tiek attēlotas, gleznai pievienojot tekstu. Futūrismā objekti bieži vien tiek ierobežoti ar ģeometriskām figūrām un tas veido ļoti savdabīgu kompozīciju.

Fovismam ir raksturīgas vienkāršotas formas un nereālas krāsas. Tas rādījās pēc impresionisma, daļēji aizgūstot tā ideju, bet fovisms vizuāli bija daudz nereālāks. Gleznojot tiek izmantoti biezi, plati krāsu triepieni, ar kuriem tiek aizpildītas lielas formas. Tas rada paviršu iespaidu, ko vēl vairāk pastiprina neprecīzas, šķības līnijas. Pats galvenais fovismā ir košās un nereālās krāsas.

Minimālismam raksturīgas ļoti vienkāršas ģeometriskas formas. Minimālisma gleznās tiek attēlota tikai pati objektu būtība un nekas lieks. Bieži arī šis mākslas veids ir nesaprasts, jo gleznas ir tik vienkārša, ka tās grūti uzskatīt par mākslu, taču arī tām ir sava ideja.

Sirreālismam ir raksturīgs viss nereālais, neiespējamais un dīvainais. Tas ir saistīts ar citām pasaulēm vai sapņiem. Gleznās tiek attēlotas lietas, kas reālajā dzīvē nav iespējamas. Katrs mākslinieks izmantoja atšķirīgas gleznošanas tehnikas, pat tādas, kas saistītas ar automātisko gleznošanu, piemēram, nospiedumu veidošana vai kopēšana, švīkājot zīmuli uz lapsa, kas pārklāta pār raupju virsmu. Galvenais nebija pats izpildījums, bet doma, kas attēlota gleznā.

Šī ir tikai ļoti neliela daļa no visiem modernās mākslas virzieniem. Mūsdienās tie saplūst un iespaidojas viens no otra. Ir pat grūti nodalīt un kategorizēt gleznas, jo viena glezna, atkarībā no ideoloģija, gleznošanas tehnikas vai citiem aspektiem var tikt pieskaitīta vairākiem novirzieniem.

Lasīt tālāk

Pasaulē slavenākie mākslas muzeji

Pasaulē slavenākie mākslas muzeji

Lai baudītu kvalitatīvu mākslu, vislabākais variants ir doties uz kādu no mākslas muzejiem. Pasaulē to ir ļoti daudz un dažādi, bet ir daži, kurus dzīves laikā vajadzētu apmeklēt katram mākslas mīļotājam un pazinējam. Tie ir populārākie mākslas muzeji, kuros var atrast vienus no slavenākajiem mākslas darbiem.

Par pašu slavenāko mākslas muzeju tiek uzskatīts Lielais Luvras muzejs. Tas atrodas Francijas galvaspilsētā Parīzē un ir visapmeklētākais muzejs pasaulē. Luvra atrodas Luvras pilī. Tā tika celta 1190. gadā, kā cietoksnis Francijas karalim. Arī pašu ēku var uzskatīt par mākslas darbu un reizē arī vēstures pieminekli un Francijas simbolu. Pils kopējā platība ir aptuveni 60 600 kvadrātmetri un tajā ir apskatāmas astoņas mākslas darbu kolekcijas – Ēģiptes senlietas, Tuvo Austrumu senlietas, sengrieķu, etrusku un romiešu darbi, skulptūras, gleznas, Islāma māksla, dekoratīvā māksla un iespieddarbi un zīmējumi. Luvrā atrodami tādu slavenu mākslinieku darbi kā Leonardo da Vinči, Rembrants, Rubens un Ticiāns. Tā ir arī mājvieta pasaulē slavenākajai gleznai „Mona Liza”.

Vēl viens ļoti populārs muzejs, kuru pašu var uzskatīt par baroka un rokoko stilu arhitektūras meistardarbu, ir Valsts Ermitāža. Tas atrodas Krievijā, Sanktpēterburgā. Muzejs ir izveidots sešu ēku kompleksā, no kurām piecas ir pieejamas apmeklētājiem – Ziemas pils, Vecā Ermitāža, Mazā Ermitāža, Ermitāžas teātra ēka un Jaunā Ermitāža. Mākslas kolekciju Ermitāžā sāka veidot pati muzeja dibinātāja Katrīna Lielā. Sākotnēji visa mākslas kolekcija bija privāta, bet 1852. gadā to atvēra apmeklētājiem. Tajā atrodas 3 miljonu mākslas darbu kolekcija no visas pasaules. Arī Ermitāžā var apskatīt Leonardo da Vinči, Rafaēla un Ticiāna darbus, kā arī vairāku ievērojamu franču, spāņu un krievu mākslinieku darbus.

Ievērības cienīgs noteikti ir arī Metropolītena mākslas muzejs, kurš atrodas Amerikas Savienotajās Valstīs, Ņujorkā. Tā ir desmitā lielākā mākslas galerija pasaulē, bet tajā ir apskatāmi ļoti slaveni mākslas darbi. Tajā atrodas vairāk nekā 2 miljoni mākslas darbu, kas izveidoti 17 nodaļās. Muzejā apskatāmi gan antīki senās Ēģiptes, Āfrikas un Āzijas mākslinieku darbi, gan Eiropas slavenāko mākslinieku gleznas, gan mūsdienu modernā māksla. Slavenākie mākslinieki, kuru darbi atrodas Metropolītena muzejā ir Rembrants un Van Gogs.

Noteikti jāpiemin arī Vatikāna muzejs. Tajā, protams, ir apskatāmi reliģiska rakstura mākslas darbi. Tajā ir 22 mākslas kolekcijas, kurās apskatāmi dažādu laiku mākslas darbi, sākot no Senās Ēģiptes laikiem, līdz pat mūsdienu reliģiskajiem darbiem. Arī tad, ja neesat reliģiozs cilvēks, noteikti ievērības cienīgi un apbrīnojami varētu likties Mikelandželo un citu mākslinieku lielizmēra sienu un griestu gleznojumi, jo īpaši pasaulslavenie griestu gleznojumi Siksta Kapelā.

Kā pēdējo, bet ne mazāk ievērojamo, varētu minēt Britu muzeju. Tas atrodas Lielbritānijas galvaspilsētā Londonā un tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem muzejiem pasaulē. Šī mākslas galerija veltīta cilvēces vēsturei un kultūrai. Tajā atrodami vairāk kā 8 miljoni mākslas darbu, kas ataino kultūras kopējo attīstību. Kolekcijas pamatu veido britu zinātnieka Sera Hansa Slona privātā kolekcija, bet laika gaitā tā papildināta ar dažādiem vēstures objektiem un mākslas darbiem no visas pasaules. Muzejā ievērojamākā ir lasītavas zāle, kurā pieejams moderns informācijas centrs.
Ievērības vērti ir arī tādi muzeji kā Čikāgas mākslas institūts, Orsē muzejs, Akropoles muzejs, Nacionālā Galerija, Van Goga muzejs, Pergamona muzejs un daudzi citi. Tajos visos ir apskatāmi slaveni mākslas darbi un ievērojamas vēstures liecības.

Lasīt tālāk

Kā iemācīties gleznot ar akrila krāsām?

Kā iemācīties gleznot ar akrila krāsām?

Skatoties uz gleznām izstādēs, daudzus pārņem neizpratne par to, kā cilvēks vispār var radīt, ko tik skaistu un sarežģītu. Mākslas darbi tiek izstrādāti līdz vissīkākajai detaļai un tā vien šķiet, ka to radīšana aizņēmusi neskaitāmus gadus, tomēr, iemācoties pareizi lietot gleznošanas instrumentus un ievērojot pareizu gleznošanas secību, ikviens var iemācīties gleznot kādā konkrētā tehnikā. Protams, lai kļūtu par īstu mākslinieku ir vajadzīgs arī talants un bez gleznošanas tehnikas mākslinieki ir apguvuši arī kompozīciju, perspektīvu un citus gleznošanai būtiskus aspektus, kā arī izkopuši savas iemaņas, bet arī viņi ir sākuši no pašiem pamatiem.

Ja esat pilnīgs iesācējs un neko nezināt par kompozīciju, mācīšanās procesā vislabāk būtu mēģināt pārzīmēt kādu jau esošu mākslas darbu vai fotogrāfiju. Protams, bez zināšanām par kompozīciju, no jums nekāds labais mākslinieks nesanāks, bet šajā gadījumā runa ir tieši par gleznošanas tehniku un pareizu otas un krāsu izmantošanu.

Pirms paša gleznošanas procesa ir jāizvēlas pareizas krāsas, otas, pamatne un citi instrumenti. Galvenais ir nesajaukt akrila krāsas ar kādām citām, jo līdzīgās tūbiņā ir nopērkamas arī eļļas vai tempera krāsas. Nepieciešams iegādāties tikai pamata toņus, jo krāsas iespējams sajaukt, iegūstot jebkādu toni. Ja krāsas jaukt īsti neprotat, varat arī pirkt vairāk toņu, lai atvieglotu jaukšanas procesu. Akrila krāsām ir jāizmanto plakanās otas. To lielums ir atkarīgs no darba specifikas, bet vajadzētu iegādāties dažādu izmēru otas. Ir pieejamas gan sintētisku, gan dabīgu materiālu otas. Grūti pateikt, kuras ir labākas, tas jāizvērtē pašam māksliniekam. Gleznot var uz dažādiem pamatiem, bet trenējoties labāk izmantot parastu, biezu papīru vai kartonu, nevis dārgu audeklu. Bez tā visa būs nepieciešams krāsas šķīdinātājs, kas akrila krāsu gadījumā būs parasts ūdens, palete krāsu jaukšanai un ieteicams izmantot arī molbertu, lai gleznojot jūs justos ērti.

Pats pirmais uzdevums ir skices izveidošana. To var darīt gan ar mīkstu parasto zīmuli, gan ar pašām krāsām. Ja vēlaties to darīt uzreiz ar krāsām, izvēlaties gaišu toni, kas plaši tiks izmantots gleznā. Skicē ir jābūt attēlotam tikai aptuvenam gleznas apveidam – iezīmēti lielākie objekti un pareizi sadalīti laukumi. Skice gleznojot palīdz saprast, kur atradīsies konkrētie tēli un cik tie būs lieli. Skicējot droši var veikt labojumus, jo pašā gleznā pēc tam nekas no tā nebūs redzams.

Pēc tam ir jāglezno pamata objekti. Nepieciešamos kāsu toņus vispirms jāsajauc uz paletes. Ja jums šķiet, ka visi nepieciešamie toņi ir sajaukti, izmēģiniet tos uz cita papīra, lai redzētu, kā tie izskatās plānākā kārtā. Jāievēro, ka akrila krāsas nožūstot saglabā savu toni, bet, piemēram, guašas kļūst blāvākas. Gleznojot pamata objektus uzreiz nedrīkst krāsu triept biezā slānī. Tā jāšķīdina ūdenī tik daudz, lai gleznojot caur krāsām vēl būtu redzams gaišais fons.

Pēc tam šiem objektiem ir jāpiešķir konkrētākas formas un jāizstrādā sīkās detaļas. To jādara jau ar neatšķaidītām krāsām, daudz biezākā slānī. Tam ir nepieciešam mazā otiņa. Objektiem apkārt ir jāuzglezno kontūras. Krāsas ir jāsapludina, lai kontūras nav pārāk izteiktas un glezna izskatītos dabīgi.

Pats pēdējais process ir ēnošana, kas nozīmē, ka vietas, kur krīt ēna, ir jātonē tumšākas. Tas ir diezgan sarežģīts process, jo jāzina gan, kā ēnas krīt, gan kā sajaukt krāsu, lai tās neizskatītos nedabīgi. Nepareiza ēnošana var sabojāt visu darbu.

Gleznošana ar akrila krāsām ir diezgan līdzīga gleznošanai ar eļļas vai guaša krāsām, tāpēc šos padomus droši varat izmantot arī citām gleznošanas tehnikām. Jāatceras gan, ka par mākslinieku vienā dienā kļūt nevar. Ir jāpilnveido savas prasmes trenējoties un izmēģinot arvien jaunas gleznošanas tehnikas, veidus un stilus. Tikai ar laiku jums sanāks radīt patiešām skaistas gleznas.

Lasīt tālāk

Glezniecības tehnikas

Glezniecības tehnikas

Lūkojoties gleznās, var redzēt cik ļoti dažādas tās ir, ne tikai atkarībā no tā, kas tajās attēlots, bet arī pēc gleznošanas tehnikas. Pēc definīcijas glezniecība ir vizuālās jeb tēlotāj mākslas veids, kur ar dažāda veida krāsām uz plakanas virsmas tiek atveidoti mākslas tēli. Tieši izmantotās krāsa un virsma pamatā nosaka glezniecības tehniku.

Krāsu pigmenti pārsvarā visu veidu krāsām ir līdzīgi, bet atšķirīga ir to saistviela un bāze. Tieši tas nosaka, kāda būs krāsas konsistence, kā tā klāsies uz dažādām virsmām un kā beigās izskatīsies mākslas darbs.
Mūsdienās viena no populārākajām tehnikām ir eļļas glezniecība. Eļļas krāsas tiek gatavotas no augu eļļām un krāsas pimentiem. Šos pigmentus sākotnēji ieguva no dažādām dabīgām izejvielām, taču krāsu gamma, ko varēja nodrošināt šie materiāli bija diezgan šaura. Vēlāk šos pigmentus sāka iegūt ķīmiski un tas paplašināja krāsu gammu tik ļoti, ka varēja iegūt pilnīgi jebkuru dabā sastopamo toni, vajadzīgajā spilgtumā. Ar eļļas krāsām var gleznot uz visdažādākajām virsmām, piemēram, kartona, papīra, pergamenta u.c., bet vispopulārākais mūsdienās ir audekls. Gleznas, kas veidotas šādā tehnikā ir košas, glancētas un virsma tiek noklāta pilnībā.

Līdzīga eļļas glezniecībai ir akrila glezniecība, bet tā ir daudz jaunāka tehnika. Šo krāsu ražošanā tiek izmantoti mākslīgi pigmenti un tās ir veidotas uz ūdens bāzes. Ar šīm krāsām var gleznot uz visdažādākajām virsmām un ir pat pieejamas katrai virsmai pielāgotas akrila krāsas. Tās ir ļoti spilgtas, ātri žūstošas un, pēc nožūšanas, ūdens izturīgas. Arī akrila tehnikā veidots mākslas darbs būs līdzīgs eļļas krāsu tehnikā veidotam darbam. Līdzīga šīm abām ir arī guašu tehnika, tikai ar tām mākslas darbs nebūs tik košs un izturīgs.

Akvareļu tehnika ir viena no ūdens krāsu tehnikām. Ikdienā bieži vien akvareļi un ūdenskrāsas tiek lietoti kā sinonīmi, tomēr akvareļi ir daudz šaurāks jēdziens. Akvareļu krāsās pigmentus kopā satur augu līmes un šīs krāsas nesatur emulsiju. Ar akvareļiem pārsvarā glezno uz īpaša papīra, jo uz daudzām citām virsmām to nav iespējams uzklāt. Akvareļu krāsas ļoti viegli šķīst ūdenī, tāpēc akvareļa tehnikā veidotās gleznas ir diezgan izplūdušas, gaišas un krāsa tik klāta ļoti plānā kārtā, lai būtu caurredzams papīra baltais tonis. Gleznojot, krāsas ir košas, bet tām nožūstot glezna kļūst blāva. Bieži akvareļu tehnika tiek kombinēta ar citām, piemēram, guašu, jo tādā veidā tiek panāktas spilgtākas, biezākas krāsas, tomēr tās saglabā akvarelim raksturīgās īpašības.

Arī tempera ir viena no ūdens krāsu tehnikām. Atšķirībā no akvareļa, tajā kā pigmentu saistviela ir izmantota dzīvnieku izcelsmes līme un tā satur emulsiju. Ar šīm krāsām var gleznot uz visdažādākajām virsmām, piemēram, viduslaikos kā virsma tika izmantots koks, kas radīja gleznām zeltītu fonu. Ar tempera krāsām var gleznot arī uz audekla, papīra, kartona u.c. Gleznojot šādā tehnikā, ieteicams gleznot vairākās kārtās, izmantojot mazus otas triepienus, lai krāsa būtu vienmērīga un dziļa. Šajā tehnikā veidotās gleznas ir spilgtas un krāsas ir ļoti vienmērīgas, ar plūstošām krāsu pārejām.

Līmes krāsu glezniecība ir viena no senāk izmantotajām tehnikām. Arī tā ir viena no ūdens krāsu tehnikām, kas ir diezgan līdzīga tempera tehnikai. Atšķirībā no tempera, līmes krāsas satur ļoti daudz augu un dzīvnieku izcelsmes līmes, kas saista kopā pigmentus. Pateicoties līmei, krāsas nožūstot ir spīdīgas un ļoti intensīvas.

Pie glezniecības tehnikām tiek pieskaitīti arī pasteļi. Atšķirībā no visām iepriekš minētajām tehnikām, pasteļu tehnikā netiek izmantotas otas, vai citi rīki, ar kuriem krāsu klāj uz virmas, jo pasteļi ir krītiņi, kas veidoti no salipināta krāsa pigmenta. To pigmentus kopā nesatur līmes, tāpēc pasteļu tehnikā veidoti darbi ir ļoti izturīgi. Šādā tehnikā gleznoti darbi ir matēti un ar ļoti interesantām toņu niansēm. Mūsdienās ir pieejamas arī ļoti košas pasteļu krāsas. Pasteļu gleznas ir ļoti izturīgas, bet tām ir jānodrošina piemēroti glabāšanas apstākļi. Īpaši tām kaitē putekļi, jo tie pielīp pie krāsām.

Ir vēl arī daudzas citas populāras tehnikas un arī maz zināmas tehnikas, kuras izmanto tikai atsevišķi mākslinieki. Ja kāds autors izveido pats savu gleznošanas tehniku, tad to sauc par autortehniku. Lai saprastu, kā dzīvē izskatās katrā tehnikā veidotas gleznas un pamanītu vissīkākās atšķirību nianses ir jādodas aplūkot glezniecības izstādes, vai pašam jāmēģina gleznot dažādās tehnikās.

Lasīt tālāk