Tēlniecības tehnikas

Tēlniecības tehnikas

Skulptūras, tāpat kā gleznas, var būt ļoti dažādas. Tās atšķiras gan ar tajās attēloto tematiku un tēliem, gan arī ar izmantotajiem materiāliem un veidošanas tehniku. Lai labāk izprastu, cik tēlniecība ir plaša un dažāda, ir nepieciešams iepazīties ar tēlniecības tehnikām.

Grebšana ir tēlniecības tehnika, kurā tiek izmantots ciets materiāls, no kura grebjot, griežot un slīpējot tiek iegūta vēlamā skulptūra. Vispirms tiek izvēlēts atbilstošs materiāla pamats, kuram sākumā tiek noskaldīti lielāki gabali, lai iegūtu aptuvenu mākslas tēla formu. Pēc tam tiek grebti arvien mazāki gabali, līdz tiek izveidotas vissīkākās skulptūras detaļas. Pēc tam skulptūra var tikt arī noslīpēta un novīlēta, lai tā būtu gluda un maksimāli pielīdzināta tēlam realitātē. Grebt var ļoti dažādus materiālus. Populārākie ir akmens, koks, ziloņkauls, dārgakmeņi, pusdārgakmeņi, gliemežvāki, u.c. Katram no šiem materiāliem ir atšķirīgi grebšanas instrumenti. Akmens skulptūru veidošanai populārākie ir dažāda izmēra metāla kalti. Tos pieliekot pie akmens pamata un sitot pa tiem ar dzelzs āmuru, tiek skaldītas nost akmens šķembas. Jo lielāki ir izmantotie instrumenti, jo lielāki gabali tiek atdalīti un darbs ir rupjāks, tāpēc sākumā tiek izmantoti lielāki instrumenti, pakāpeniski pārejot uz mazākiem. Beigās akmens tiek arī slīpēts. Mūsdienās tam izmanto īpašas slīpmašīnas, urbjus un citas elektriskas ierīces, bet senāk izmantoja tikai smilšpapīru un vīles. Līdzīgus instrumentus izmanto arī dārgakmeņu, ziloņkaula un gliemežvāku grebšanā, bet šajā gadījumā tie ir daudz sīkāki un grebšana parasti notiek, izmantojot lupu. Koka grebšanai vairāk tiek izmantoti zāģi un cirvji, jo koka struktūra ievērojami atšķiras no akmens un citiem cietākiem materiāliem. Tiek izmantoti arī plati kalti, lai iegūtu asas un konkrētas formas, kā arī instrumenti slīpēšanai.

Pretēji grebšanas tehnikai, kur materiāla pamats tiek samazināts, veidojot skulptūru, veidošanas tehnikā, materiāls tiek likts klāt. Veidošanas tehnikā tiek izmantoti plastiski materiāli, kas sacietē, kā, piemēram, māls, vasks, sveķi, ģipsis, vai pat kausēts metāls. Sākumā, tiek izveidots metāla, vai kāda cita cieta materiāla karkass, kam apkārt, no plastiskā materiāla, tiek veidota pati skulptūra. Sākumā tiek izveidots aptuvens apveids un pēc tam tiek liktas klāt sīkākas detaļas. Veidotāja galvenais instruments ir viņa paša pirksti, tomēr tiek izmantoti arī dažādi koka un metāla instrumenti, sīkāku detaļu veidošanai. Tie parasti ir irbuļi ar dažādu izmēru un formu galiem. Arī veidošanas tehnikā radītās skulptūras var tikt slīpētas un apstrādātas.

Konstruēšana un montāža ir ļoti atšķirīga tēlniecības tehnika no pārējām. Tajā skulptūras tiek veidotas no kopā saliktām detaļām. Atšķirībā no grebšanas vai veidošanas, konstruēšanā netiek izmantots viens pamata materiāls, kas tiek apstrādāts, bet gan daudz dažādas detaļas un mākslas darbā galvenā ir kompozīcija, nevis pašas detaļas. Tās var būt visdažādāko materiālu, kā, piemēram, metāla, lakota koka, stikla u.c. Šīs detaļas var būt gan paša skulptora veidotas, gan jau gatavas. Bieži tiek izmantotas dažādu ierīču sastāvdaļas, piemēram, no automašīnu motoriem, sadzīves tehnikas u.c. Detaļas var tikt savienotas dažādos veidos, piemēram, metinot, lodējot, skrūvējot, līmējot u.c. Modernajā mākslā var tikt izmantots pilnīgi jebkas, lai izveidotu skulptūru. Šī ir samērā jauna, bet ļoti populāra tēlniecības tehnika.

Pēdējā tēlniecības tehnika ir liešana jeb formēšana. Šajā tehnikā vispirms no māla, vai kāda cita plastiska materiāla tiek izveidota forma. Forma sastāv vismaz no divām daļām. Pēc tam šī forma tiek iztīrīta un sagatavota liešanai. Materiāli, kurus var izmantot liešanai ir visdažādākie, bet tiem jābūt kūstošiem. Tie ir, piemēram, mākslīgie sveķi, vasks, parafīns, dažādu veidu metāls u.c. Šis materiāls ir jāizkausē līdz šķidram agregātstāvoklim un tad jālej iekšā, izgatavotajā veidnē. Kad iekšā esošais materiāls ir sacietējis, tas jāatdala no veidnes un skulptūra ir gatava. Šajā tehnikā galvenokārt tiek izmantoti tādi paši materiāli, kā veidošanas un grebšanas tehnikās, jo lielākais darbs sastāv tieši no formas izveides, kas principā tiek veidota veidošanas un grebšana tehnikās.

Katrai no šīm tehnikām ir arī savas apakš tehnikas, jeb vairākas variācijas, kā nonākt līdz rezultātam. Bieži vien, redzot skulptūru, pirmajā brīdī var būt problemātiski atpazīt tehniku, kādā tā veidota, bet esot pazīstamam ar vairākām tehnikām, rodas plašāka izpratne par tēlniecību kopumā.

Lasīt tālāk

Glezniecības tehnikas

Glezniecības tehnikas

Lūkojoties gleznās, var redzēt cik ļoti dažādas tās ir, ne tikai atkarībā no tā, kas tajās attēlots, bet arī pēc gleznošanas tehnikas. Pēc definīcijas glezniecība ir vizuālās jeb tēlotāj mākslas veids, kur ar dažāda veida krāsām uz plakanas virsmas tiek atveidoti mākslas tēli. Tieši izmantotās krāsa un virsma pamatā nosaka glezniecības tehniku.

Krāsu pigmenti pārsvarā visu veidu krāsām ir līdzīgi, bet atšķirīga ir to saistviela un bāze. Tieši tas nosaka, kāda būs krāsas konsistence, kā tā klāsies uz dažādām virsmām un kā beigās izskatīsies mākslas darbs.
Mūsdienās viena no populārākajām tehnikām ir eļļas glezniecība. Eļļas krāsas tiek gatavotas no augu eļļām un krāsas pimentiem. Šos pigmentus sākotnēji ieguva no dažādām dabīgām izejvielām, taču krāsu gamma, ko varēja nodrošināt šie materiāli bija diezgan šaura. Vēlāk šos pigmentus sāka iegūt ķīmiski un tas paplašināja krāsu gammu tik ļoti, ka varēja iegūt pilnīgi jebkuru dabā sastopamo toni, vajadzīgajā spilgtumā. Ar eļļas krāsām var gleznot uz visdažādākajām virsmām, piemēram, kartona, papīra, pergamenta u.c., bet vispopulārākais mūsdienās ir audekls. Gleznas, kas veidotas šādā tehnikā ir košas, glancētas un virsma tiek noklāta pilnībā.

Līdzīga eļļas glezniecībai ir akrila glezniecība, bet tā ir daudz jaunāka tehnika. Šo krāsu ražošanā tiek izmantoti mākslīgi pigmenti un tās ir veidotas uz ūdens bāzes. Ar šīm krāsām var gleznot uz visdažādākajām virsmām un ir pat pieejamas katrai virsmai pielāgotas akrila krāsas. Tās ir ļoti spilgtas, ātri žūstošas un, pēc nožūšanas, ūdens izturīgas. Arī akrila tehnikā veidots mākslas darbs būs līdzīgs eļļas krāsu tehnikā veidotam darbam. Līdzīga šīm abām ir arī guašu tehnika, tikai ar tām mākslas darbs nebūs tik košs un izturīgs.

Akvareļu tehnika ir viena no ūdens krāsu tehnikām. Ikdienā bieži vien akvareļi un ūdenskrāsas tiek lietoti kā sinonīmi, tomēr akvareļi ir daudz šaurāks jēdziens. Akvareļu krāsās pigmentus kopā satur augu līmes un šīs krāsas nesatur emulsiju. Ar akvareļiem pārsvarā glezno uz īpaša papīra, jo uz daudzām citām virsmām to nav iespējams uzklāt. Akvareļu krāsas ļoti viegli šķīst ūdenī, tāpēc akvareļa tehnikā veidotās gleznas ir diezgan izplūdušas, gaišas un krāsa tik klāta ļoti plānā kārtā, lai būtu caurredzams papīra baltais tonis. Gleznojot, krāsas ir košas, bet tām nožūstot glezna kļūst blāva. Bieži akvareļu tehnika tiek kombinēta ar citām, piemēram, guašu, jo tādā veidā tiek panāktas spilgtākas, biezākas krāsas, tomēr tās saglabā akvarelim raksturīgās īpašības.

Arī tempera ir viena no ūdens krāsu tehnikām. Atšķirībā no akvareļa, tajā kā pigmentu saistviela ir izmantota dzīvnieku izcelsmes līme un tā satur emulsiju. Ar šīm krāsām var gleznot uz visdažādākajām virsmām, piemēram, viduslaikos kā virsma tika izmantots koks, kas radīja gleznām zeltītu fonu. Ar tempera krāsām var gleznot arī uz audekla, papīra, kartona u.c. Gleznojot šādā tehnikā, ieteicams gleznot vairākās kārtās, izmantojot mazus otas triepienus, lai krāsa būtu vienmērīga un dziļa. Šajā tehnikā veidotās gleznas ir spilgtas un krāsas ir ļoti vienmērīgas, ar plūstošām krāsu pārejām.

Līmes krāsu glezniecība ir viena no senāk izmantotajām tehnikām. Arī tā ir viena no ūdens krāsu tehnikām, kas ir diezgan līdzīga tempera tehnikai. Atšķirībā no tempera, līmes krāsas satur ļoti daudz augu un dzīvnieku izcelsmes līmes, kas saista kopā pigmentus. Pateicoties līmei, krāsas nožūstot ir spīdīgas un ļoti intensīvas.

Pie glezniecības tehnikām tiek pieskaitīti arī pasteļi. Atšķirībā no visām iepriekš minētajām tehnikām, pasteļu tehnikā netiek izmantotas otas, vai citi rīki, ar kuriem krāsu klāj uz virmas, jo pasteļi ir krītiņi, kas veidoti no salipināta krāsa pigmenta. To pigmentus kopā nesatur līmes, tāpēc pasteļu tehnikā veidoti darbi ir ļoti izturīgi. Šādā tehnikā gleznoti darbi ir matēti un ar ļoti interesantām toņu niansēm. Mūsdienās ir pieejamas arī ļoti košas pasteļu krāsas. Pasteļu gleznas ir ļoti izturīgas, bet tām ir jānodrošina piemēroti glabāšanas apstākļi. Īpaši tām kaitē putekļi, jo tie pielīp pie krāsām.

Ir vēl arī daudzas citas populāras tehnikas un arī maz zināmas tehnikas, kuras izmanto tikai atsevišķi mākslinieki. Ja kāds autors izveido pats savu gleznošanas tehniku, tad to sauc par autortehniku. Lai saprastu, kā dzīvē izskatās katrā tehnikā veidotas gleznas un pamanītu vissīkākās atšķirību nianses ir jādodas aplūkot glezniecības izstādes, vai pašam jāmēģina gleznot dažādās tehnikās.

Lasīt tālāk