Tēlniecības tehnikas

Skulptūras, tāpat kā gleznas, var būt ļoti dažādas. Tās atšķiras gan ar tajās attēloto tematiku un tēliem, gan arī ar izmantotajiem materiāliem un veidošanas tehniku. Lai labāk izprastu, cik tēlniecība ir plaša un dažāda, ir nepieciešams iepazīties ar tēlniecības tehnikām.

Grebšana ir tēlniecības tehnika, kurā tiek izmantots ciets materiāls, no kura grebjot, griežot un slīpējot tiek iegūta vēlamā skulptūra. Vispirms tiek izvēlēts atbilstošs materiāla pamats, kuram sākumā tiek noskaldīti lielāki gabali, lai iegūtu aptuvenu mākslas tēla formu. Pēc tam tiek grebti arvien mazāki gabali, līdz tiek izveidotas vissīkākās skulptūras detaļas. Pēc tam skulptūra var tikt arī noslīpēta un novīlēta, lai tā būtu gluda un maksimāli pielīdzināta tēlam realitātē. Grebt var ļoti dažādus materiālus. Populārākie ir akmens, koks, ziloņkauls, dārgakmeņi, pusdārgakmeņi, gliemežvāki, u.c. Katram no šiem materiāliem ir atšķirīgi grebšanas instrumenti. Akmens skulptūru veidošanai populārākie ir dažāda izmēra metāla kalti. Tos pieliekot pie akmens pamata un sitot pa tiem ar dzelzs āmuru, tiek skaldītas nost akmens šķembas. Jo lielāki ir izmantotie instrumenti, jo lielāki gabali tiek atdalīti un darbs ir rupjāks, tāpēc sākumā tiek izmantoti lielāki instrumenti, pakāpeniski pārejot uz mazākiem. Beigās akmens tiek arī slīpēts. Mūsdienās tam izmanto īpašas slīpmašīnas, urbjus un citas elektriskas ierīces, bet senāk izmantoja tikai smilšpapīru un vīles. Līdzīgus instrumentus izmanto arī dārgakmeņu, ziloņkaula un gliemežvāku grebšanā, bet šajā gadījumā tie ir daudz sīkāki un grebšana parasti notiek, izmantojot lupu. Koka grebšanai vairāk tiek izmantoti zāģi un cirvji, jo koka struktūra ievērojami atšķiras no akmens un citiem cietākiem materiāliem. Tiek izmantoti arī plati kalti, lai iegūtu asas un konkrētas formas, kā arī instrumenti slīpēšanai.

Pretēji grebšanas tehnikai, kur materiāla pamats tiek samazināts, veidojot skulptūru, veidošanas tehnikā, materiāls tiek likts klāt. Veidošanas tehnikā tiek izmantoti plastiski materiāli, kas sacietē, kā, piemēram, māls, vasks, sveķi, ģipsis, vai pat kausēts metāls. Sākumā, tiek izveidots metāla, vai kāda cita cieta materiāla karkass, kam apkārt, no plastiskā materiāla, tiek veidota pati skulptūra. Sākumā tiek izveidots aptuvens apveids un pēc tam tiek liktas klāt sīkākas detaļas. Veidotāja galvenais instruments ir viņa paša pirksti, tomēr tiek izmantoti arī dažādi koka un metāla instrumenti, sīkāku detaļu veidošanai. Tie parasti ir irbuļi ar dažādu izmēru un formu galiem. Arī veidošanas tehnikā radītās skulptūras var tikt slīpētas un apstrādātas.

Konstruēšana un montāža ir ļoti atšķirīga tēlniecības tehnika no pārējām. Tajā skulptūras tiek veidotas no kopā saliktām detaļām. Atšķirībā no grebšanas vai veidošanas, konstruēšanā netiek izmantots viens pamata materiāls, kas tiek apstrādāts, bet gan daudz dažādas detaļas un mākslas darbā galvenā ir kompozīcija, nevis pašas detaļas. Tās var būt visdažādāko materiālu, kā, piemēram, metāla, lakota koka, stikla u.c. Šīs detaļas var būt gan paša skulptora veidotas, gan jau gatavas. Bieži tiek izmantotas dažādu ierīču sastāvdaļas, piemēram, no automašīnu motoriem, sadzīves tehnikas u.c. Detaļas var tikt savienotas dažādos veidos, piemēram, metinot, lodējot, skrūvējot, līmējot u.c. Modernajā mākslā var tikt izmantots pilnīgi jebkas, lai izveidotu skulptūru. Šī ir samērā jauna, bet ļoti populāra tēlniecības tehnika.

Pēdējā tēlniecības tehnika ir liešana jeb formēšana. Šajā tehnikā vispirms no māla, vai kāda cita plastiska materiāla tiek izveidota forma. Forma sastāv vismaz no divām daļām. Pēc tam šī forma tiek iztīrīta un sagatavota liešanai. Materiāli, kurus var izmantot liešanai ir visdažādākie, bet tiem jābūt kūstošiem. Tie ir, piemēram, mākslīgie sveķi, vasks, parafīns, dažādu veidu metāls u.c. Šis materiāls ir jāizkausē līdz šķidram agregātstāvoklim un tad jālej iekšā, izgatavotajā veidnē. Kad iekšā esošais materiāls ir sacietējis, tas jāatdala no veidnes un skulptūra ir gatava. Šajā tehnikā galvenokārt tiek izmantoti tādi paši materiāli, kā veidošanas un grebšanas tehnikās, jo lielākais darbs sastāv tieši no formas izveides, kas principā tiek veidota veidošanas un grebšana tehnikās.

Katrai no šīm tehnikām ir arī savas apakš tehnikas, jeb vairākas variācijas, kā nonākt līdz rezultātam. Bieži vien, redzot skulptūru, pirmajā brīdī var būt problemātiski atpazīt tehniku, kādā tā veidota, bet esot pazīstamam ar vairākām tehnikām, rodas plašāka izpratne par tēlniecību kopumā.